“Irita, nu nesāc. Es gadu nostrādāju bez brīvdienām. Ļauj cilvēkam vienkārši pagulēt” Oskars pat nepagrieza galvu. Viņš bija izlaidies dīvānā, un telefons viņa rokā izgrūda uzmundrinošu mūziku no kārtējā video
Desmit dienas mājās, un es pirmo reizi sagribēju uz darbu kā uz svētkiem. Es stāvēju durvīs ar lupatu. Skatījos uz viņa izstieptajiem ceļgaliem vecajās treniņbiksēs. Trīsdesmitajā decembrī, kad mēs stiepām šo plauktu no “Depo”, mums bija plāns. Mēs gatavojāmies radīt mājīgumu. Sapņojām, kā pirmajā datumā, kamēr visa valsts noēd rasolu, izurbsim četrus caurumus, saliksim grāmatas. Aizdedzināsim sveces.
Tagad bija 3. janvāris. Plaukts rūpnīcas iepakojumā mētājās koridora vidū. Oskars tam kāpa pāri pa ceļam uz tualeti un atkal krita dīvānā.
Svešā balss
Līdz piektajam datumam dzīvoklis kļuva par šauru. Gaiss — smags, blīvs. Šķita, ka mēs esam izrunājuši visu, kas mūs saistīja, un tagad elpojam vienu vienīgu aizkaitinājumu. Klusuma nebija ne minūti. Ja Oskars negulēja, viņš skatījās video. Skaļi. Bez austiņām.
— Ha! Tu paskaties, ko šis dara! — viņš teica tukšumā.
Es klusēju. Ja pajautāšu “kas tur ir?” — viņš atmetīs ar roku: “Ai, tā, joks.”
Un te viņam iezvanījās telefons.
— Jā, mamm! Čau!
Vīra balss mainījās vienā mirklī. Pazuda krakšķošā, nogurusī intonācija, ar kuru viņš mani “apbalvoja” pēdējās trīs dienas.
— Nu ko tu? Nopietni? Bet Pētersonu kundze? Ha-ha-ha! Nu dod vaļā!
Es sastingstot ar krūzi rokā. Skatījos uz savu vīru un nepazinu viņu. Viņš sēdēja, māja ar brīvo roku, acis spīdēja. Viņš bārstīja jokus, izvaicāja par laikapstākļiem, par kaķi, par griķu cenām. Četrdesmit minūtes. Četrdesmit minūtes dzīvas, patiesas intereses par cita cilvēka dzīvi.
— Labi, mamm, atā, — viņš nospieda pogu.
Smaids noslīdēja no viņa sejas. Viņš atkal ieurbās ekrānā, skatiens kļuva stiklains.
— Tēju dzersi? — es pajautāju, vienkārši lai pārbaudītu skaņu.
— Nē, — viņš norūca, ar pirkstu šķirot ziņu plūsmu.
Mani aplēja kā ar ūdeni. Runa nebija par nogurumu. Viņš nebija kluss. Viņam vienkārši bija garlaicīgi. Ar mani.
Pica vienam
Septītajā janvārī beidzās ēdiens. Svētku labumi bija galā, salāti apvītuši. Man nemaz negribējās pie plīts — brīvdienas tomēr.
— Varbūt uzvārām zupu? Kopā? — es ierosināju. — Vai pasūtam piegādi?
— Es jau pasūtīju, — Oskars sagaidīja kurjeru pie durvīm.
Viņš ienesa virtuvē lielu, plakanu kasti. Atvēra. Desas un siera smarža iesitās degunā.
— Bet man? — man izrāvās.
Oskars sastinga ar gabalu pie mutes. Viņš patiesi nobrīnījās.
— Bet tu neteici. Tu par zupu kaut ko sāki… Nu, paņem gabaliņu, nav žēl.
— Nevajag, — es klusi noteicu. — Ēd. Tu taču strādāji visu gadu.
Viņš paraustīja plecus un iekoda gabalā. Es izgāju no virtuves. Sīkums, muļķība. Bet šajā kastē “tikai sev” es ieraudzīju galveno par mūsu laulību. Mēs neesam ģimene. Mēs esam kaimiņi, kuriem nejauši sakritušas brīvdienas.
Vārīšanās temperatūra
Devītais janvāris. Vakars. Drīz uz darbu, bet mums rezervē vēl bija pāris dienu. Dzīvoklis bija aizaudzis ar sadzīvi: krūzes uz galdiem, papīrīši, drēbes uz krēslu atzveltnēm. Oskars “atpūtās”. Es nācu no vannas istabas. Domāju, ka rīt tomēr nāksies pašai ņemt instrumentu. Koridora pustumsā es aizmirsu par kasti uz grīdas. Rībiens bija spēcīgs. Kreisās kājas mazais pirkstiņš no visa spēka atsitās smagā iepakojuma stūrī. Oskars nepiecēlās no dīvāna. Viņš tikai mazliet pagrieza skaļāk televizoru, lai mana balss nepārmāktu seriālu.
— Nu, Irita, nu skaties zem kājām. Guļ taču trešo dienu, vēl nepieradi?
Tajā brīdī kāja pārstāja sūrstēt. Vietā nāca cita sajūta. Auksta. Es paskatījos uz plauktu, aiz kura visi klupa. Paskatījos uz vīra pakausi.
— Trešo dienu? — es pačukstēju. — Tas te guļ kopš trīsdesmitā datuma, Oskars.
Bet viņš vairs neklausījās.
Izsūtījums uz balkonu
Tajā sekundē es sapratu: ja tagad neko neizdarīšu, es vienkārši…nezinu palikšu būrī visu mūžu. Tepat, savā priekšnamā, blakus nepiepildītam sapnim par mājīgumu. Es noliecos. Satvēru smago iepakojumu — kādus septiņpadsmit kilogramus, ne mazāk, un ar rāvienu to pacēlu.
— Ko tu tur ņemies? — slinki pajautāja Oskars, nepagriežoties.
Es neatbildēju. Klusējot aizvilku kasti caur koridoru. Ar stūri aizķēru durvju aili, noplēšot tapešu gabaliņu. Atgrūdu vaļā balkona durvis. Saulains gaiss iesitās, bet man bija karsti. Es aizsviedu plauktu tālākajā stūrī, tur, kur glabājās slēpes, ar kurām mēs nebijām braukuši gadus desmit. Virsū uzmetu kasti ar urbi. Troksnis sanāca pamatīgs.
— Irita! — vīra balss izskanēja satraukti. — Ko tu dari? Kaimiņi taču!
Es atgriezos istabā. Cieši aizvēru balkona durvis un pagriezu rokturi, nošķirot aukstumu.
— Viss, — es teicu.
— Kas “viss”? — viņš skatījās uz mani, mirkšķinot acis kā uzmodināts pūpēdis. — Pakāri, vai?
— Nē. Novācu. Lai mēs vairs uz tā neuzskrietu.
— Nu un velti, — viņš nožāvājās un sniedzās pēc pults. — Es rīt būtu saskrūvējis. Godīgi.
Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. Pirmo reizi šajās desmit dienās man kļuva viegli. Es pēkšņi skaidri ieraudzīju: plauktam te nav nekādas nozīmes. Un Oskaram arī nē. Viņš nav slikts, viņš vienkārši ir… inerts. Viņš aizpilda telpu, ja viņam to ļauj, un izspiež skābekli. Bet man vajag gaisu.
Glābjošā ikdiena
Divpadsmitā janvāra rīts bija pelēks, drēgns un brīnišķīgs. Modinātājs nozvanīja 6:30. Parasti es nemīlēju pirmdienas. Bet šodien es izlēcu no gultas pirms zvana. Es vārīju kafiju, klausījos ūdens troksni dušā — Oskars taisījās. Un jutu dīvainas, kutinošas gaidas. Mēs izgājām no kāpņu telpas kopā.
— Nu, aiziet, — Oskars nomurmināja, piekārtojot cepuri. — Vakarā ko, uz veikalu?
— Nē, — es piekārtoju šalli. — Es šodien aizkavēšos. Ar meitenēm pasēdēsim. Pats kaut ko izdomāsi vakariņām. Pelmeņus uzvārīsi.
Viņš paskatījās uz mani ar pārsteigumu. Gribēja iebilst, bet paklusēja. Pamāja un aizgāja pie savas automašīnas. Es skatījos viņam pakaļ. Mugura sakumpusi, gaita šļūcoša. Mans vīrs. Mans kaimiņš. Mans ierastais, ērtais, bet pilnīgi svešais cilvēks. Es ieelpoju ledaino gaisu ar pilnu krūti. Apkārt steidzās cilvēki, dūca mašīnas, pilsēta modās, pikta un steidzīga. Bet man šis troksnis bija mūzika.
Es gāju uz autobusu un domāju, cik paradoksāli iekārtota dzīve. Mēs tā gaidījām šos svētkus, lai pabūtu blakus. Bet mūsu laulību izglāba tikai darba dienas. Ofisā būs kafija, kolēģi, uzdevumi, atskaites. Tur būs dzīve. Bet mājās… Mājās lai pagaidām paguļ plaukts uz balkona. Līdz labākiem laikiem. Vai līdz brīdim, kad es pati iemācīšos urbt sienās. Vai kamēr nesapratīšu, ka šīs sienas man vairs nav vajadzīgas. Es ieniru transportā, un durvis aiz manis aizvērās.
Paldies Dievam, pirmdiena. Darba dienās mēs esam lieliska ģimene. Galvenais — retāk redzēties.
Galvenā Iritas atziņa
Ikdienas steigā — starp darbiem, pienākumiem un bērniem — pāri bieži vien nepamana, ka ir pazaudējuši emocionālo saikni. Darbs kalpo kā buferis vai “drošības vārsts”. Atziņa šeit ir tāda, ka brīvlaiks nevis rada problēmas, bet gan izgaismo tās, kas jau eksistē. Kad pazūd ārējie kairinātāji (darba stress, kolēģi, steiga), cilvēki paliek aci pret aci ar to, kas viņus vieno. Ja šis “viss”, kas viņus vieno, izrādās tukšums vai tikai kopīgi maksājumi, tad klusums mājās kļūst nevis par atpūtu, bet par smagu slogu.
Stāstītais par picu ir ļoti spēcīga metafora. Tā parāda, ka attiecības nesabrūk tikai lielu krīžu dēļ; tās izčūkst sīkumos. Oskara rīcība — pasūtīt picu tikai sev — nav tikai aizmāršība, tas ir simbols tam, ka viņš savā prātā vairs nefunkcionē kā daļa no “mēs”, bet gan kā “es”. Atziņa: ģimene beidzas tajā brīdī, kad mēs pārstājam automātiski rēķināties ar otru savās pamatvajadzībās. Interese par māti pa telefonu pretstatā vienaldzībai pret sievu blakus parāda, ka Oskaram vēl ir spēja būt dzīvam un ieinteresētam, bet viņš ir izvēlējies šo resursu savai sievai vairs netērēt.
